centrējums

 Sēžu un domāju- iet gulēt, piestrādāt pie jaunā remiksa, vai varbūt ierakstīt kaut ko te- blogā ? Kā redzi, esmu izvelejies trešo variantu.
 Nezinu līdz cik gadiem cilvēkam aug zobi, bet viens nu ir skaidrs, ka viens jauns nerātnulis cenšas izlausties no manām smaganām, iznīcināt iepriekšejo un ieņemt godpilnu vietu man mutē. Itkā par veco zobu nebiju sūdzējies, kalpoja labi, kapēc man jāaug jaunam zobam, ja man jau ir vesels - Velns viņu zin. Lai vai kā, par laimi pagaidām nesāp, lai gan tāda štruntīga sajūta ir mutē, kamēr viņi tur sadalīs pajumti man zem.. nē, tas ko es vēlos teikt izklausītos pārāk nerātni. Ja izkritīs vecais zobs, cerams viņam pakaļ atlidos nerātna feja, kura mācēs pateikt man paldies. Protams, joks vietā.
 Īstenībā mums, latviešiem, ir ļoti sliktas zināšanas par elektronisko deju mūziku, jeb tautā sauktajiem kalbasņikiem, klubņikiem, tūciniekiem un citiem pagrīdē izdomātiem apzīmējumiem, kuri būtībā ir vienkārši atbaidoši, un, kurus nemaz nepatīk pieminēt. Pēdējā laikā bieži sanāk cilvēkiem skaidrot ar ko atšķiras oriģināldarbs no remiksa, jeb latviski laikam pareizi būtu teikt- pārlikuma. Protams, es saprotu, ka ne visi pie dziesmas nosaukuma ir spējīgi izlasīt, ka galā ir kāda cita mākslinieka vārds un burtiski teikts- REMIX, kas apliecina, ka tajā ir netikai oriģināldarba mūzika, bet arī kaut kas, ko remiksētājs ir licis no savas puses, protams, tik sīkumaini es te nestāstīšu, kas tad ir remiks, bet, manuprāt, jābūt pilnīgi neaptēstam un bezcerīgi slimam, lai to nesaprastu. Gadās arī tādi kadri, kuri dīdžejsetu spējīgi nosaukt par ļoti garu dziesmu.. jā, klasiskajā mūzikā kas tāds būtu iespējams, bet.. tas tikai norāda uz mūsu aprobežoto domāšanu.
 Labi, kamēr neesmu kļuvis galīgi ļauns un arīdzen parupjš, došos gulēt, bet nākotnē šai temai noteikti vēl pieskaršos, iespējams, pat vēl sīkumaināk.